Ieva Lešinska

Translated by Ieva Lešinska

1. / (Untitled)

   

   

   ENGLAV

   1.

    

   keep

   in your hand

   like a ribbon

    

   the green

   floating

   promenade

   is down there

    

   pink yellow

   heads

   a carafe on

   a red rag

   a small blue branch

   creeps to my face

    

   your shoulders

   but your feet

   take root in the sand

   up there much space

   vacant

    

   and I have on

   the mauve dress

    

    

   2.

    

   I had a

   dream

    

   I wake up

   and we

   are lying side by side

   in a light blue coffin

   Translated by Ieva Lešinska

   1.

    

   turi

   pie rokas

   kā lentīti

    

   lejā ir zaļā

   peldošā

   promenāde

    

   rozā dzeltenas

   galvas

   karafe uz

   sarkanās lupatas

   mazs zils zars

   ielien sejā

    

   tavi pleci

   bet tavas kājas

   ieaug smiltīs

   augšā ir ļoti daudz

   vietas

    

   un man mugurā

   mēļā kleita

    

    

   2.

    

   man bija

   tāds sapnis

    

   es pamostos

   un mēs

   guļam blakus

   gaiši zilā šķirstā

2. place / vieta

   

   

   ENGLAV

   the scissors you use

   look like an ancient smiling

   steel bird

   when you bend down

   cutting the paper

   I can observe your

   short hair

   your head

   a pleasant stone

    

   I want to return

   to the place

   where time was slow and important

   and horror and miracles reigned

    

   what kind of a place is it

   and who would want to

   return there

   Translated by Ieva Lešinska

   tās šķēres ar kurām tu griez

   izskatās pēc sena smaidīga

   dzelzs putna

   kad tu saliecies

   griez papīru

   var vērot tavus

   īsos matus

   tava galva kā

   patīkams akmens

    

   es vēlos atgriezties

   tajā vietā

   kur bija lēns un svarīgs laiks

   un valdīja šausmas un brīnumi

    

   kas tā ir par vietu

   un kurš gan gribētu

   tur atgriezties

3. seed / sēkla

   

   

   ENGLAV

   anger

   has the shape of a fountain

   a blossom

   from a tiny

   seed-shaped

   wound //

   Translated by Ieva Lešinska

   dusmas ir

   strūklakas formas

   zieds kas izplaukst

   no sīkas

   sēkliņas formas

   brūces //

4. / (Untitled)

   

   

   ENGLAV

   1.

    

   warm and salty

   sea

   ears pink

   seaweed green

   you rock in the waves

   like a laughing bell

   with this expression

   I hold you

   so you don’t float away

    

   there was sand and salt

    

   how painful

   to see you

   grow out of the sea

   right into my arms

   an archaic camera

   fails to capture

   the huge warm

    

   water

   rippling around your knees

    

    

   2.

    

   I read a poem by marts pujāts

   on water and tenderness

   I learned it by heart

   tried to recite it for a girl

   in bolderāja

    

   I too wanted to write a poem

   about water and tenderness

   I knew right away

   that it would be about my brother

   how we were in the sea

   and how I held him

   under his arms

   and how he rocked in the waves

   submerged in water

   with a happy expression

   and how his ears were

   and his laughter

   and how good and happy

   that moment was

    

   and then about

   how he’s now grown

   and no longer needs

   to be held in the waves

   he’s standing in the shallows

   on his own 

    

   today he let me sleep

   in his high bed

   with the tentlike roof

   and the soft ikea rabbit

   and he tickled my nose

   with mice whiskers

   we tickled each other long

   and I fell asleep

   on my belly

   Translated by Ieva Lešinska

   1.

    

   silta un sāļa

   jūra

   rozā ausīm

   zaļām ūdenszālēm

   šūpojies viļņos

   kā smejošs zvārgulis

   ar šitādu grimasi

   es turu tevi

   lai tu neaizpeldi

    

   tur bija smiltis un sāls

    

   cik gan neizturami

   redzēt tevi

   izaugam no jūras

   man rokās

   arhaiska kamera

   nespēj notvert

   milzīgo silto

    

   ūdeni

   kas viļņojas pie taviem ceļiem

    

    

   2.

    

   es lasīju marta pujāta dzejoli

   par ūdeni un maigumu

   es iemācījos to no galvas

   bolderājā centos noskaitīt

   vienai meitenei

    

   es arī gribēju uzrakstīt dzejoli

   par ūdeni un maigumu

   uzreiz zināju

   ka tas būs par brāli

   un par to kā mēs bijām jūrā

   un kā es viņu turēju

   aiz padusēm

   un viņš šūpojās viļņos

   iegrimis ūdenī

   priecīgi saviebies

   to kādas viņam bija ausis

   un smiekli

   un cik tas bija labs

   un laimīgs brīdis

    

   tad par to

   kā viņš ir izaudzis

   viņam vairs nevajag

   lai viņu tur viļņos

   viņš stāv seklumā

   pats 

    

   šodien viņš ļāva man gulēt

   savā augstajā gultā

   ar telts jumtu

   un mīksto ikea trusi

   un kutināja man nāsis

   ar peļu ūsām

   mēs ilgi viens otru kutinājām

   un es aizmigu

   uz vēdera

5. A Map / Karte

   

   

   ENGLAV

   Abstraction and generalization are followed by yet another toponym, which, adorning one’s imagination, serves as a never-before experienced existence, a sentence that has been lost to meaning. Like scattered punctuation marks, from which all excess has been stripped, the placement of which in relation to one another is approximate, we suddenly come to our senses under pressure, which arises as the continental masses collide.

    

   Our ecumene is estranged, confined, and lofty, pointed to somewhere between the ocean and the stars, and navigation is made difficult by the meridians you have rescinded. That is the silence of figurative meaning hidden in spurious projections – the white spots, where new reference points are to be implemented by force.

    

   The lines that stretch across Africa are as ideologically just and negligent as my speech is formal and contradictory. The flooding rivers and other elements – for instance, hyphens distorted under the heavy burden of words yet drawing comparisons between a cleansed border and the place, where the overpopulated masses take refuge, are as limited as this wandering sentence is insipid.

    

   How do I position myself to have my horizon covered by your equator? Like all tragedies, this one, too, has Greek origins – khartēs. The fold creases obscure the view – what are your eyes centered on?

    

   Legend: striated muscles, cheekbones and expanse.

    

   Scale: 1:1

    

   (It is far to the nearest desert, and my feet hurt.)

   Translated by Ieva Lešinska

   Aiz abstrakcijas un vispārinājuma seko kārtējais toponīms, kas, greznodams iztēli, pārstāv nekad nepieredzētu atrašanos, teikumu, kas izzudis nozīmei. Kā izkliedētas pieturzīmes, no kurām izlupināts viss liekais, kuru savstarpējais izvietojums ir aptuvens, mēs attopamies zem spiediena, kas rodas, blietējoties kontinentālajiem masīviem.

    

   Mūsu ekumene ir atsvešināta, norobežota un cēla, vērsta kaut kur starp okeānu un zvaigznēm, un navigāciju apgrūtina tevis anulētie meridiāni. Tas ir pārnestas nozīmes klusums, kas slēpjas viltotajās projekcijās, – baltās vietas, kur jauni orientieri ir ieviešami ar varu. 

    

   Cik ideoloģiski taisnas un nevīžīgas ir līnijas, kas stiepjas Āfrikā, tik pretrunīga un shematiska ir mana runa. Cik ierobežotas palos ir upes un citas stihijas kā zem vārdu smagnējās nastas sašķobījušās domuzīmes, kas velk līdzības starp attīrītu robežu un vietu, kur patveras pārapdzīvotība, tik neizteiksmīgs ir šis paklīdušais teikums.

    

   Kā pozicionēties, lai mans horizonts pārklātos ar tavu ekvatoru? Kā visām traģēdijām, arī šai cilme ir grieķu – khartēs. Locījuma vietas aizsedz skatu – pret ko centrēts ir tavs?

    

   Leģendas: šķērssvītrotie muskuļi, vaigu kauli un klaids.

    

   Mērogs: 1:1

    

   (Līdz tuvākajam tuksnesim ir tālu, un man sāp kājas.)

6. Northern Lights / Kāvi

   

   

   ENGLAV

   If you see the northern lights in the winter sky,

   there will be war in the coming years.

   Latvian folk belief

    

   Even back then, inhabiting the cities, they knew how to write about the stars without sounding too terribly foreign. Though there is much light in the sky, it’s just a pattern that has set; you can neither stitch yourself into it, nor take yourself out.

    

   While a confused astrologer will be drawing up his star maps, an astronomer will be skulking the streets like a moth, having lost his sense of direction, neither able to make out anything in his delirium, nor say anything new, nor find a window to jump into, nor proclaim anything. More far-reaching paradoxes may also be spun.

    

   Winter is long, but industrialization longer still: the ways of light are inscrutable: when will that soft cupola collapse.

   Translated by Ieva Lešinska

   Ja ziemā pie debesīm redz kāvus, 

   tad nākamos gados gaidāms karš. 

   ‘‘Latviešu tautas ticējumi’’

    

   Jau tolaik apdzīvodami pilsētas, viņi zināja, kā rakstīt par zvaigznēm, neizteikdamies pārmēru sveši. Ir daudz pie debesīm gaismas – vien sarecējis musturs. Ne ierakstīt sevi tajā, ne izšķetināt.

    

   Kamēr apmulsis astrologs zīmēs zvaigžņu kartes, pa ielām slapstoties kā naktstauriņš, astronoms, zaudējis orientācijas spējas, baltās pelītēs ne izšķirt ko spēs, ne jaunu pateikt, ne logu atrast, kur ieskriet, ne pavēstīt. Var tālejošāk vērpt arī citus paradoksus. 

    

   Ziema ir gara, bet industrializācija – garāka: gaismas ceļi ir neizdibināmi: kad sagrūs mīkstais kupols.

7. Chimney / Dūmenis

   

   

   ENGLAV

   As soon as the firewood surrenders to the caresses that tired hands have dedicated to it, I nobly evaporate like a throat exhaling the deepest of groans. The dryness in my walls grows tired, which has been forcibly absorbed by the wood that the lingering fatigue has turned into rot.

    

   The flame nestles itself lowly and deceptively into my cavities, so the suction would dissipate the fumes that have accumulated inside me into the air. I perspire soot, which trickles, bubbling up, and becomes caked to the bricks’ seductive hips.

    

   Immured, I stretch upwards and then a little bit higher still. Have I no other choice than to stand and watch this? Until the chimney-sweep enters me and brushes me bare and beautiful again. And when the daylight crashes into the very center, my oblivion would once again plunge into the darkness. 

   Translated by Ieva Lešinska

   Līdzko malka padodas glāstiem, ko tai veltī sagurušas plaukstas, es cēli izgaroju kā rīkle, kas izelpo visdziļākos vaidus. Manās sienās pagurst sausums, kas varmācīgi iesūcies koksnē, ko ilgstošais pagurums pārdarījis trupē.

    

   Liesma glaužas manos dobumos nabadzīgi un lišķīgi, lai velkme liktu izklīst gaisotnē manī uzkrājušamies tvanam. Es pazudinu sevi, svīzdams kvēpus, kas lāso, augšup virdami, un ķep pie novārdzināto ķieģeļu sāniem.

    

   Es stiepjos iemūrēts un nedaudz augstāk. Vai truli man tā vērties? Līdz ieņemtu mani skursteņslauķis un izbirstētu atkal kailu, daiļu. Un, kad dienasgaisma ietriecas dziļākajos pamatos, tumsā atkal gremdētos mana aizmirstība.

8. How to Get Up in Ten Minutes or Less / Kā pamosties desmit vai mazāk minūtēs

   

   

   ENGLAV

   goodnight, Lauris Veips

    

   If you are being tormented by a numbness in your legs brought on by general weakness, persevere and extend the time necessary for the process of getting up. An alarm is only a suggestion, there’s no sense in hurrying.

    

   Breath hurries ahead; mechanical manipulations will only slow down the heartbeat. The lack of sleep is a lofty dream to aspire to. Perhaps, by shutting your eyelids tightly, you will be able to obtain it.

    

   The blood is pumping far away from the eyes, a sheet is spread out hot in a withered meadow. The dandelion fluff tempts. Dance if you know, what you want to be. Sing if you can’t be bothered. Sing if you can’t be bothered. 

   Translated by Ieva Lešinska

   arlabunakti, Lauri Veip

    

   Ja tevi moka bezspēka izraisīts sajūtu zudums kājās, ietiepies un paildzini pamošanās procesam nepieciešamo laiku. Modinātājam ir rekomendējošs raksturs, steigai nav pamata. 

    

   Elpa traucas pa priekšu, mehāniskas manipulācijas ar to vien paildzina sirdsdarbību. Miega trūkums ir cēls sapnis, kam kalpot. Varbūt, cieši aizžmiedzis plakstus, tu to tik tiešām spēsi iegūt. 

    

   Asinis dzenājas attālināti no acīm, karsti izklājas palags izkaltušā pļavā. Pieneņu pūkas iekārdina. Dejo, ja vien zini, ko atveidot. Dziedi, ja neceļas rokas. Dziedi, ja neceļas rokas.

9. The river sported six heads / Sešām galvām rotājās upe

   

   

   ENGLAV

   The river sported six heads, when I looked at my friends from a soft raft on its shore. They splashed about, innocent and peaceful like corners of our eyes – the waves moved in circles and rushed. You all are different. 

    

   Later too, when almost half of the white threads broke, I observed that what has been experienced together is a shared memory does not settle uniformly. Luckily, I had thrown a colored knit sweater over my shoulders, and it was kindly as your will. 

   Translated by Ieva Lešinska

   Sešām galvām rotājās upe, kad raudzījos draugos no mīksta plosta tās krastā. Viņi plunčājās nevainīgi un mierpilni kā acu kaktiņi – viļņi virzījās apļos un triecās. Jūs visi esat citādi.

    

   Arī vēlāk, kad pārtrūka tikpat kā puse balto diegu, es biju liecinieks tam, kā kopā piedzīvotais ir dalīta atmiņa, kas nenoklājas vienlīdzīgi. Par laimi, biju plecos uzmetis adītu krāsainu džemperi, vēlīgu kā jūsu griba.

10. Kisses vanish / Skūpsti izzūd

    

    

    ENGLAV

    The traffic lights splashed colors, the surroundings besieged so insistently, while you talk in such protracted whispers, I must kiss you as if by accident.

     

    In newly blazed neuron pathways, I shared your intuition at that moment, I apprehended myself intangible in the depths between your breasts. But as the wires unexpectedly joined – a spark: green. 

    Translated by Ieva Lešinska

    Luksofors šķiedās krāsām, apkārtne uzstājīgi ielenca, kamēr tu ilgstoši runā tik izstiepti čukstus, it kā neviļus tevi jānoskūpsta. 

     

    Jauni iestaigātās neironu takās es tobrīd līdzdalīju tavu intuīciju, apjautos netaustāms dzīlē starp krūtīm. Bet, vadiņiem necerēti saslēdzoties, dzirkstele – pakulās: zaļā gaisma.

11. * / *

    

    

    ENGLAV

    You have always known how tiresome it is to watch a three-part landscape. It is a handful too unstable to become abstract but, at the same time, it resembles a willful shenanigan that stands for nothing reasonable. 

     

    You don’t draw in the expanse and likewise it rejects you. There is no gentle embrace with which a forest hugs a lake. There is no trampoline to push against, so the deeps would surround you a minute later. Just a bare strip, here and there broken by river mouths, which you cannot cross. 

     

    ‘‘How many times this mindless state has been admired where the land flows into the sea?’’ you ask an insignificant wave, an insignificant wave bringing a fishy smell. ‘‘No, really, don’t you see?’’

    Translated by Ieva Lešinska

    Tu vienmēr esi zinājusi, cik apnicīgi ir vērties trīsdaļīgā ainavā. Tā ir smilšu sauju par svārstīgu, lai kļūtu abstrakta, bet reizē līdzinās patvaļīgai blēdībai, kas neapzīmē neko saprātīgu.

     

    Tu neiesūc sevī plašumu, tāpat kā tas atraida tevi. Te nav rāmā apkampiena, ar ko mežs ieskauj ezeru. Ne arī laipas, no kuras atsperties, lai mirkli vēlāk tevi aptvertu dziļums. Vien plika strēle, kuru laiku pa laikam pārrauj upju ietekas, kurām tu nevari pāriet. 

     

    ‘‘Cik reižu nav apbrīnots šis bezprāta stāvoklis, kurā zeme pārplūst jūrā?’’ tu vaicā niecīgam vilnim, niecīgam vilnim ienesot zivīgu smārdu. ‘‘Nē, patiešām, vai tad tu neredzi?’’

12. *** / ***

    

    

    ENGLAV

    Returning from Bastejkalns after awakening and turning slightly left, we stared at the crowd reduced by the narrow angle of the lens. The still saturated with song resembled a staging where the props of a movie set – tents, microphones, and emptiness following it all - have been placed around the extras. The elation of the soundtrack was rolling until the separate tones could no longer be distinguished. The flags unfurled on the embankment were gathered too tightly against the postcard backdrop to be sent to relatives in Sweden and England.

     

    We wandered like a picture without an original and authorship, like a lightbulb without a socket, remembering the rolling crowd – between two coasts, deprived of fate: let the fetishism of Time, released by a badly educated scriptwriter, end like this. And with this I address you, my companion: “Come, project time in me, you will see how weeks, days, hours can meld in one horrible moment.”

    Translated by Ieva Lešinska

    Pēc atmodas atgriezušies no Bastejkalna un nogriezušies nedaudz pa kreisi, mēs vērāmies pūlī, ko ierobežoja kameras objektīva šaurais leņķis. Ar dziesmu piesūcinātais kadrs līdzinājās inscenējumam, kurā ap brīvprātīgo masu vēršas filmēšanas laukuma atribūti – teltis, mikrofoni un tukšums pēc visa. Skaņu celiņa pacilātība viļņojās, līdz toņi vairs nebija izšķirami. Par ciešu stiepās krastmalā atvāztie karogi, kas pulcināti uz atklātnes fona, ko nosūtīt radiem Zviedrijā un Anglijā. 

     

    Mēs maldījāmies kā attēls bez oriģināla un autorības, kā spuldze bez ligzdas, atcerēdamies viļņojošās masas, – starp diviem krastiem, bez likteņa: lai ar to arī beidzas Laika fetišisms, kuru brīvu darināja vārgi skolots scenārists. Un ar to es vēršos pie tevis, sava līdzgaitnieka: ‘‘Nāc projicē manī laiku, tu redzēsi tur, kā nedēļas, dienas, stundas sablīv mirklī kā murgā.’’

13. *** / ***

    

    

    ENGLAV

    Telescopes read the tea leaves of stars. 

     

    I turn the amplifier button 

    to 314°C. 

    The drum set coughs, but I’ve

    already caught it.

     

    The hotdog of blues crackling on the old 

    vinyl. 

     

    Jimi uncorks his guitar and smashes it 

    against the hull of the stage. A solo  

    to feed a village.

     

    Grandpa’s youth on a photograph. I’ve yet 

    to exist. 

    Here we’re all together. And this 

    is a selfie, 

    in which grandpa doesn’t exists. Yet 

    the features are similar. 

     

    As a child, I felt sorry that the middle 

    balls in Newton’s cradle don’t get  

    to move. 

     

    But, dad, what if precisely this 

    is real bliss – 

    to be bored – to be round like a planet, 

    to have parents colliding with you on one side,

    and children shooting out of the other. 

     

    “May I land my kinky machine?” 

     

    O, old double-bass – between 

    the slender neck and the silvery tail 

    a comically large belly – 

    are you a brown python 

    who’s swallowed my relatives? 

     

    Dad has always been a melomaniac. 

    And me? 

     

    I flutter around by everyone’s ears, 

    a tiny bloodsucker, a violin. 

     

    From a slightly different point of view: 

    The moth of Andromeda is winging 

    ever closer

    to our Milky lamp that’s 

    always on. 

     

    If a body is pushed “in ideal

    conditions” – 

    in vacuum and weightlessness –, 

    it perpetually moves in the direction 

    of the push. 

     

    What incredible relief, however, 

    that the ideal world does not exist. 

    Translated by Ieva Lešinska

    Teleskopi zīlē zvaigžņu biezumos.

     

    Es pagriežu skaņas pastiprinātāja

    pogu uz 314°C.

    Bungu komplekts noklepojas, bet

    esmu jau aplipinājies.

     

    Uz senās vinila plates sprakšķ blūza

    cīsiņš.

     

    Džimijs atkorķē ģitāru un sadauza

    pret skatuves bortu. Solo –

    ciemu pabaros.

     

    Vectēva jaunība fotogrāfijā. Es vēl

    neeksistēju.

    Te mēs visi kopā. Šis, savukārt,

    ir selfijs,

    kurā vairs neeksistē vectēvs. Vaibsti

    toties līdzīgi.

     

    Bērnībā bija žēl, ka vidējās

    bumbiņas “Ņūtona šūpulī” nedabū

    izkustēties.

     

    Bet varbūt tieši tā, tēti,

    ir svētlaime –

    garlaikoties – apaļam kā planētai,

    kuras vienā pusē ietriecas vecāki,

    no otras izšaujoties bērniem.

     

    “May I land my kinky machine?”

     

    O, vecais kontrabass – starp

    slaiko kaklu un sudraboto astīti

    izspiežas komiski liels vēders –

    vai tu esi brūns pitons,

    kas norijis manus radus?

     

    Tēvs vienmēr bijis melomāns.

    Un es?

     

    Es – pats lidinos visiem pie auss,

    sīks asinssūcējs – vijole.

     

    No mazdrusciņ cita skatupunkta:

    Andromedas naktstauriņš spārno

    tuvāk un tuvāk

    mūsu vienmēr iedegtajai Pienainajai

    lampiņai.

     

    Ja ķermeni pagrūž “ideālajos

    apstākļos” –

    vakuumā un bezsvarā –,

    tas mūžīgi turpina kustību grūdiena

    virzienā.

     

    Cik tomēr neizsakāms atvieglojums,

    ka ideālā pasaule neeksistē.